LVĢMC bloķē pieeju bezmaksas meteoroloģiskajai informācijai

Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC) lūdzis vairāku valstu meteoroloģiskajiem dienestiem aizliegt piekļuvi to mājaslapās publicētajai informācijai no datoriem ar Latvijas IP adresi.

Vienošanās par bezmaksas informācijas aizliegšanu Latvijas iedzīvotājiem panākta ar Lietuvas Hidrometeoroloģijas pārvaldi, kas no pirmdienas slēgusi pieeju savam radaram un arī HIRLAM modeļa prognožu kartēm, kas piedāvāja augstas izšķirtspējas prognozi ne tikai Lietuvai, bet arī visai Latvijai, un kuras ikdienā izmantoja daudzi no mums.

17.oktobra pēcpusdienā piekļuve no Latvijas IP adresēm slēgta arī Igaunijas Meteoroloģijas un hidroloģijas institūta meteoroloģiskajam radaram. Mājaslapā norādīts, ka piekļuve slēgta saskaņā ar abu valstu meteodienestu vienošanos.

Zināms, ka līdzīga vienošanās par meteoroloģiskās informācijas pieejamības liegšanu Latvijas iedzīvotājiem panākta arī ar Baltkrieviju un Poliju.

Sākotnēji LVĢMC vadība noliedza savu saistību ar atsevišķu lapu slēgšanu Latvijas iedzīvotājiem, sakot, ka viņi neko nezina un ka tā ir sagadīšanās. Tomēr tad, kad Lietuvas meteodienests apstiprināja, ka viņi to darījuši pēc LVĢMC lūguma, un kad Igaunijas meteodienesta lapā parādījās paziņojums, ka radars slēgts, pamatojoties uz vienošanos ar LVĢMC, centra vadībai neatlika nekas cits kā atzīt, ka liegums piekļūt meteoroloģiskajai informācijai bija LVĢMC ierosinājums.

Šīs rīcības iemesls ir centieni mazināt Latvijas iedzīvotājiem pieejamās bezmaksas informācijas apjomu, piesaistīt sev vairāk klientu un gūt lielākus ieņēmumus gan no faktisko laikapstākļu datu, gan laika prognožu pārdošanas. Akūta nepieciešamība pēc papildu ieņēmumiem radusies samazinātā valsts finansējuma dēļ – vairs nepietiekot naudas ne radara darbināšanai, ne citu funkciju pienācīgai izpildei.

Protams, jāšaubās, vai LVĢMC izmantojis visas iespējas papildu finansējuma gūšanai no valsts un vai pašā organizācijā nav iespējams veikt līdzekļu pārdali un samazināt izdevumus. Viens no variantiem, kā ietaupīt kaut nelielu naudas daudzumu, būtu algas samazināšana LVĢMC valdes priekšsēdētājam Andrim Leitasam, kura mēnešalga augustā bija 1541,16 lati. Vai cilvēks, kas nespēj nodrošināt savas iestādes pienācīgu darbību un izcīnīt papildu finansējumu no valsts budžeta, ir tiesīgs palikt savā amatā, turklāt par tik lielu atalgojumu?

Jācer, ka finanšu problēmas Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrā tiks atrisinātas, piekļuve kaimiņvalstu informācijai, kā arī datiem no mūsu pašu radara un visām meteostacijām tiks atjaunota. Diezin vai citu valstu sniegtās informācijas slēpšana palīdzēs atrisināt samilzušās problēmas. Manuprāt, LVĢMC ir jāatsauc savas vienošanās ar citu valstu meteodienestiem un jāatvainojas par to, ka tā vietā, lai pildītu sev uzticētos uzdevumus un palīdzētu valsts iedzīvotājiem, centrs dara pretējo.

LVĢMC atrodas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pakļautībā.

Globālās sasilšanas teorija un vides piesārņojuma problēma ir divas dažādas lietas

Ja kāds nepiekrīt teorijai par cilvēka saimnieciskās darbības izraisītu globālu sasilšanu, tas nebūt nenozīmē, ka viņš nepiekrīt zaļa dzīvesveida idejām. Mēdz būt tieši pretēji, piemēram, Antonijs Vatss (Anthony Watts), viens no skaļākajiem šīs teorijas kritizētājiem, meteorologs un bloga “Watts Up With That?” redaktors, ir pazīstams ar savu zaļo dzīvesveidu, viņš braukā elektromobilī un uz savas mājas jumta izvietojis saules paneli. Savukārt politiķis Als Gors, viens no skaļākajiem teorijas aizstāvjiem, ir bēdīgi slavens ar savu dārgo un izšķērdīgo dzīvesveidu, kas ir pretrunā ar viņa sludinātajām idejām. Alam Goram var pārmest ne tikai liekulību un finansiālu ieinteresētību, bet arī atklātus melus, cita starpā viņa filmā “Neērtā patiesība”, saskaņā ar Lielbritānijas tiesas atzinumu, uzskaitītas deviņas kļūdas.

Arī es dzīvoju zaļi, lai gan, vairāku gadu garumā sekojot globālās sasilšanas tematam, esmu pieslējies viedoklim, ka cilvēka ietekme uz globālo klimatu vismaz līdz šim bijusi niecīga un ka visu diktē pati Zeme (ar okeāniem, vulkāniem utt.) un Saule. Atziņa, ka cilvēka saimnieciskā darbība klimatu globālā mērogā neiespaido, nekādā veidā nemazina manu pārliecību, ka vajag dzīvot dabai draudzīgi.

Neviens taču nešaubās, ka izplūdes gāzes, pesticīdi, neattīrīti notekūdeņi un mežu izciršana ir slikta lieta un kaitē visai dzīvajai dabai. Piesārņojuma dēļ mirst arvien vairāk cilvēku, bez mežiem ir vairāk plūdu (īpaši aktuāli tas ir kalnainajos apvidos, kā arī sniega kušanas periodā), arvien samazinās floras un faunas daudzveidība, un tā tālāk, šis saraksts ir ļoti garš. Bet tam, manuprāt, nav nekā kopēja ar globālām klimata izmaiņām. Cilvēka neapdomīgā, alkatīgā un tuvredzīgā rīcība izraisa milzīgas problēmas katrā konkrētajā vietā, bet tā neizraisa globālu sasilšanu.

71% no Zemes virsmas klāj ūdens, un cilvēki apdzīvo vien dažus procentus no sauszemes. Mums patīk justies vareniem, bet Zemes mērogā esam niecīgi. Pat visur izskandinātais CO2 īpatsvara pieaugums atmosfērā, kas varētu būt saistīts ar cilvēka aktivitātēm, ir mazs, jo pati ogļskābā gāze atmosfērā ir niecīgā daudzumā – 0,039% – turklāt pastāv viedoklis, ka nelielais CO2 pieaugums visiem nāk par labu, jo veicina ātrāku augu augšanu.

Tādēļ nesaprotu, kāpēc zaļo ideju propagandētāji tik ļoti vēlas uzspiest viedokli, ka cilvēks izraisa globālo sasilšanu. Vai patiešām ir tādi, kas zaļam dzīvesveidam pievēršas tikai šī viedokļa dēļ, vai tad nepietiek citu iemeslu? Mani manipulēšana ar faktiem un ažiotāžas celšana, ar ko nodarbojas daudzas zaļās organizācijas un plašsaziņas līdzekļi, popularizējot globālās sasilšanas teoriju, tikai atbaida. Ne jau tādēļ es izvēlos lietot pēc iespējas mazāk tīrīšanas līdzekļu, priekšroku dodot ekoloģiskajiem, vakaros dzīvoklī iztieku ar vienas ekonomiskās spuldzes gaismu, izmantoju tikai sabiedrisko transportu, uz veikalu eju ar saviem maisiņiem un neēdu gaļu (starp citu, ANO šajā ziņojumā lēš, ka lopkopības nozare ir galvenais ūdens piesārņojuma avots, mežu izciršanas un bioloģiskās daudzveidības izzušanas cēlonis).

Šāds dzīvesveids man liekas loģisks un pašsaprotams; ja mēs savu dzīvi neziedojam citiem un neveidojam pasauli labāku, tad vismaz iespēju robežās dzīvojam tā, lai neradītu problēmas un ciešanas citiem. Var jau būt, ka ar iebiedēšanas taktiku var panākt, ka cilvēki, uzņēmumi un valdības pret dabu izturas saudzīgāk, tomēr jāatceras, ka vardarbību nevar likvidēt ar vardarbību.

Nav datu, kas apliecinātu antropogēno globālo sasilšanu

Uzticami dati par globālo temperatūru pieejami tikai kopš 1978.gada beigām, kad tika sākti temperatūras mērījumi no satelītiem. Tātad globālās temperatūras izmaiņām mēs varam izsekot tikai pēdējos 30 gados, kas ir ļoti īss periods attiecībā pret Zemes vēsturi. Šis periods pat nav pietiekami garš, lai varētu nopietni spriest par jebkādām klimata izmaiņām, visas izmaiņas drīzāk būtu jāraksturo kā laika apstākļu svārstības. Un šādas svārstības uz planētas, kuras virsmas lielāko daļu sedz ūdens un kuru ieskauj atmosfēra, ir loģiskas un neizbēgamas.

Satelītu mērījumi rāda, ka šajos 30 gados globālā vidējā temperatūra ir paaugstinājusies. Saskaņā ar UAH (University of Alabama in Huntsville) apkopotajiem datiem šajā periodā globālā temperatūra paaugstinājusies vidēji par 0,14 grādiem dekādē, tostarp par 0,21 Ziemeļu puslodē un 0,08 Dienvidu puslodē. Tātad globālo sasilšanu var uzskatīt par faktu, to apstiprina visi mērījumi, kas tiek veikti no satelītiem, bet tā kā šos datus nevar salīdzināt ar temperatūru uz Zemes pirms 50, 100 vai 200 gadiem, nav viegli konstatēt, vai šī sasilšanas tendence ir būtiska vai arī nenozīmīga un īslaicīga parādība.

Temperatūras mērījumi, kas veikti ar termometriem atsevišķos Zemeslodes punktos, ir daudz senāki, tādēļ, piemēram, Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, atsaucoties uz Pasaules Meteoroloģijas organizāciju, varēja publicēt skaļu paziņojumu, ka “aizvadītais gads kopumā uz mūsu zemeslodes ir bijis vissiltākais kopš instrumentālo novērojumu sākuma 1850.gadā”. Šajā apgalvojumā ir divas kļūdas: 1) mūsdienās pieejamie precīzie, visu Zemes virsmu aptverošie dati nav salīdzināmi ar datiem pirms satelītu ēras, jo tolaik nebija iespēju noteikt globālo temperatūru; arī temperatūras rekonstruēšana (pētot koku gredzenus un ledājus vai citādi) nesniedz precīzu atbildi, īpaši ņemot vērā, ka runa ir par sīkām atšķirībām; 2) oriģinālajā preses relīzē ir uzsvērts, ka 2010.gada globālā vidējā temperatūra bija tāda pati kā 2005. un 1998.gadā, izkalkulētā temperatūras atšķirība starp šiem gadiem (ka 2010.gads bija vienu grāda simtdaļu siltāks par 2005.gadu un divas grāda simtdaļas siltāks par 1998.gadu) ir mazāka par kļūdas robežu (+/- 0,09 grādi).

Jebkurā gadījumā neviens nespēj pierādīt, kādu iemeslu dēļ temperatūra uz Zemes virsmas ir nedaudz cēlusies. Man šķiet, ka ticamākais un pamatotākais skaidrojums ir dabiskie cikli – gan atmosfērā un okeānos uz Zemes, gan Saules aktivitātē (ledus laikmetus visbiežāk skaidro ar izmaiņām Zemeslodes riņķojumā ap Sauli un arī ar izmaiņām pašas Saules orbītā, bet šie procesi mērāmi tūkstošos gadu un nav attiecināmi uz mūsu mazajām svārstībām). Par šiem cikliem nav zināms daudz; jo garāks cikls, jo mazāk datu un vairāk spekulāciju. Viens no zināmajiem cikliem ir Klusā okeāna dekadālās svārstības (Pacific Decadal Oscillation, PDO). 20-30 gadu garu silto fāzi (paaugstinātu ūdens virsmas temperatūru) nomaina aukstā fāze (zemāka temperatūra), un tā uz priekšu. 1976.-1977. gadā sākās siltā fāze, bet pēdējos pāris gados ūdens virsmas temperatūra vairāk atbilst aukstajai fāzei. Šajā lapā var aplūkot PDO indeksa vērtības.

Tā kā satelītu mērījumi tika uzsākti īsi pēc PDO siltās fāzes sākumu, pastāv liela varbūtība, ka pēdējos 30 gados konstatētais globālās vidējās temperatūras kāpums daļēji vai pilnībā izskaidrojams ar šo vienu faktoru. Kopš 1998.gada, kas bija spēcīga El Ninjo gads – par El Ninjo sauc parādību, kad uz vienu vai diviem gadiem būtiski paaugstinās Klusā okeāna ūdens virsmas temperatūra, – globālā vidējā temperatūra, saskaņā ar satelītu datiem, saglabājusies aptuveni vienādā līmenī. Vairs nav vērojama temperatūras paaugstināšanās tendence, taču temperatūra saglabājas augstā līmenī, tāpēc pēdējā desmitgade bija siltākā novērojumu vēsturē.

PDO siltās fāzes laikā El Ninjo parādības mēdz būt biežākas un spēcīgākas, tādēļ arī 1998.gada El Ninjo bija tik spēcīgs. Turpmāk var sagaidīt mazāk spēcīgu El Ninjo un vairāk spēcīgu La Ninja parādību, – La Ninjas gadījumā ūdens virsmas temperatūra Klusā okeāna tropu daļā pazeminās. Pēdējais El Ninjo ilga no 2009.gada jūnija līdz 2010.gada maijam, pēc tam sākās La Ninja. Atmosfērā ūdens temperatūras izmaiņas atspoguļojas ar laika nobīdi, tāpēc pēdējais El Ninjo nodrošināja augstu globālo vidējo gaisa temperatūru 2010.gadā, bet pašreizējā La Ninja nodrošinās ievērojami zemāku globālo temperatūru 2011.gadā. Jau tagad globālā vidējā gaisa temperatūra, salīdzinot ar 2010.gada sākumu, ir pazeminājusies par vairāk nekā pusgrādu, apliecinot Klusā okeāna milzīgo ietekmi. Piepildoties prognozēm par PDO auksto fāzi, globālo sasilšanu nomainīs atdzišana, ar to domājot atdzišanas tendenci vismaz 20 gadu garumā.

Turklāt tuvākajā desmitgadē iespējama arī Atlantijas okeāna aukstās fāzes sākšanās (šis cikls ir garāks, tādēļ ir mazāk datu un vairāk neskaidrību), ietekmi droši vien atstāj arī mazā Saules aktivitāte. Pārklājoties vairāku dabisko ciklu aukstajām fāzēm, temperatūra var pazemināties būtiskāk.

Pat ja cilvēka saimnieciskā darbība jeb antropogēnais faktors atstāj ietekmi uz globālo temperatūru, ir skaidrs, ka šī ietekme ir mazāka par dabisko ciklu izraisītajām īstermiņa svārstībām. Savukārt precīzu datu par globālās temperatūras ilgtermiņa tendencēm vienkārši nav. Ir meteoroloģisko novērojumu stacijas, kas datus par temperatūru apdzīvotās vietās sniedz jau gadsimtu un vēl ilgāk, bet pēc tām nevar droši spriest par klimata izmaiņām pat konkrētajā vietā, nerunājot par globāliem procesiem.

Gandrīz visas novērojumu stacijas atrodas apdzīvotās vietās, kuras laika gaitā ir izpletušās, tur saceltas ēkas, noasfaltēti ceļi, apkārtnē izcirsti meži, nosusināti purvi un tā tālāk. Visi šie faktori var būtiski paaugstināt gaisa temperatūru konkrētajā punktā. Projekta Surfacestations.org ietvaros konstatēts, ka ASV tikai 10% meteoroloģisko novērojumu staciju atbilst nozares standartiem, pārējās atrodas pārāk tuvu mākslīgiem siltuma avotiem, dažas pat uz māju jumtiem vai autostāvietās. Tomēr arī no šādām stacijām tiek ņemti oficiālie dati.

Un, galu galā, nav nemaz svarīgi, vai Zemeslode patlaban sasilst vai atdziest, – kamēr tas notiek tik lēni kā šobrīd, kad runa ir par grāda desmitdaļām un jūras līmeņa pieaugumu milimetros. Spēcīgs vulkāna izvirdums vai cita līdzvērtīga katastrofa gan varētu nest sāpīgas pārmaiņas, bet to nav iespējams prognozēt. Pēdējās desmitgadēs cilvēki pasaulē dzīvojuši visai mierīgi, bez globāliem kariem un katastrofām un arvien lielākā pārticībā. Varbūt mēs zemapziņā uzskatām, ka neesam to pelnījuši, tādēļ gaidām apokalipsi. Un diezgan droši var apgalvot, ka agrāk vai vēlāk nāks kāda liela katastrofa, kas iznīcinās lielu daļu dzīvības uz Zemes, jo tas jau ir noticis agrāk. Tomēr esmu pārliecināts, ka tā nebūs globālā sasilšana.