Klimata pārmaiņu apkarošana un citas dīvainības

Saistībā ar kārtējo Zemes stundu, kas tiek reklamēts kā lielākais klimata pārmaiņām veltītais pasākums pasaulē, aizdomājos par absurdo cilvēces rīcību gan šajā, gan citās jomās. Izklāstīšu savu redzējumu, neiedziļinoties dažādu zinātnisko faktu un hipotēžu pretrunās, bet gan cenšoties izprast lielās kopsakarības.

Pirmkārt, klimata pārmaiņas ir dabiska parādība, nemainīgs klimats var būt tikai uz tām planētām, kur nav atmosfēras un kur nav dzīvības. Tikpat labi varētu cīnīties pret gadalaiku miju, pret garām naktīm ziemā un pret pārāk spožu Sauli vasarā. Manuprāt, vienīgā saprātīgā politika ir pielāgošanās un samierināšanās, nevis bezjēdzīga un nebeidzama cīņa.

Protams, es saprotu, ka attiecībā uz klimata pārmaiņām galvenais uztraukums ir par cilvēku saimnieciskās darbības radītajām negatīvajām izmaiņām. Cilvēcei noteikti ir kaut kāda ietekme uz Zemes klimatu, bet apgalvot, ka mēs zinām, ka šī loma ir milzīga un kaitīga, nozīmē melot. Pagaidām ir tikai hipotēzes. Ir fakti, kas apstiprina, ka globālā vidējā gaisa temperatūra pēdējā gadsimtā ir paaugstinājusies un ka CO2 un citu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu īpatsvars atmosfērā ir palielinājies, bet mēs pat nevaram nešaubīgi konstatēt sakarību starp šīm divām lietām, kur nu vēl saistību ar dažādām reģionālām dabas parādībām (karstums, sausums, plūdi, vētras utt.).

Dažādas dabas katastrofas bijušas vienmēr. Vai to posts pēdējos gados ir audzis? Pēdējos simts gados cilvēku skaits pasaulē ir četrkāršojies un patlaban tuvojas astoņiem miljardiem. Būtu loģiski, ja arī katastrofās bojāgājušo skaits būtu četrkāršojies, bet ir noticis gluži pretējais. Par spīti tam, ka tieši plūdu un vētru visvairāk apdraudētajās vietās – upju, ezeru, jūru un okeānu tuvumā – ir blīvākā apdzīvotība, pēdējās desmitgadēs nav bijis tik nāvējošu plūdu, vētru vai sausuma periodu kā pagājušajos gadsimtos. Ja ticam Wikipēdijai, nāvējošākās dabas kataklizmas piedzīvotas Āzijā pirms vairākiem desmitiem un simtiem gadu.

Jāņem vērā, ka mūsdienās laika prognozes ir precīzākas kā jebkad agrāk, ļaujot laicīgi evakuēt cilvēkus no plūdu un vētru apdraudētajām vietām, kā arī humānā palīdzība tiek sniegta agrāk neredzētos apjomos. Tāpat neapšaubāms ir fakts, ka informācija par notikumiem visā pasaulē tagad ir tik plaša kā nekad agrāk, mēs pat piefiksējam tās vētras, kas neskar sauszemi un kas agrāk būtu palikušas nemanītas. Līdz ar to ir ļoti grūti secināt, vai dabas stihiju biežums un spēks kopumā ir audzis. Tropisko ciklonu spēks, kopš sākti novērojumi ar satelītiem, nav audzis:

Pastāv varbūtība, ka cilvēces dēļ Zeme kļūs arvien siltāka, ūdens līmenis paaugstināsies, laikapstākļi būs postošāki. Par spīti viedokļu atšķirībām, droši vien būtu grūti atrast cilvēku, kas nepiekristu, ka šī riska dēļ ir vērts veikt profilaktiskus drošības pasākumus, tostarp samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju. Es uzskatu, ka lielus līdzekļus šādos pasākumos var ieguldīt tad, kad ir mazinātas akūtās, neapšaubāmās problēmas uz mūsu planētas.

Nav cilvēcīgi novirzīt lielas naudas summas cīņai pret klimata pārmaiņām laikā, kad daudzi cilvēki mirst no bada, tīra dzeramā ūdens trūkuma, slimībām un vardarbības. Ieguldot naudu CO2 emisiju samazināšanā, mēs nevaram būt droši, vai tas vispār dos jebkādu efektu, bet varam būt droši, ka tas nozīmēs naudas trūkumu patiešām neatliekamu problēmu risināšanā. Turklāt daži pasākumi cīņā pret klimata pārmaiņām rada acīmredzamu negatīvu efektu, piemēram, biodegvielas ražošana pasliktina ekoloģisko situāciju (arvien vairāk tiek izcirsti meži lauku ierīkošanai), palielina pārtikas cenas un veicina badu pasaulē.

gaiss_grafiksNesaprotami liela uzmanība tiek pievērsta tieši oglekļa dioksīdam, kas ir ļoti niecīga daļa no atmosfēras, turklāt cilvēki atbildīgi tikai par mazu daļu no šīs niecīgās daļas. CO2 nav piesārņojums, tā ir dzīvībai nepieciešama gāze; jo lielāka tās koncentrācija, jo ātrāk palielinās augu masa, kas savukārt potenciāli var mazināt piesārņojumu. Ļoti liela ietekme uz laikapstākļiem un klimatu ir ūdens tvaikam, kas ir ārkārtīgi efektīva siltumnīcas efekta gāze un kuras daudzums gaisā ir ļoti mainīgs.

Augstākminēto iemeslu dēļ pretrunīgas sajūtas izraisa Eiropas Savienības oficiālā nostāja. Citāts no europa.eu: “Turpmākajos gados klimata pārmaiņas būs viena no lielākajām cilvēces problēmām. Pieaugoša temperatūra, kūstoši ledāji un aizvien biežāki sausuma periodi un plūdi apliecina, ka klimata pārmaiņas patiešām notiek. Apdraudējums visai planētai un turpmākajām paaudzēm ir milzīgs, un mums ir nekavējoties jārīkojas. Eiropas Savienība vairākus gadus ir apņēmusies apkarot klimata pārmaiņas gan ES robežās, gan starptautiskā līmenī, un šis jautājums ir ES uzmanības centrā.”

Varbūtējām problēmām tiek pievērsta lielāka uzmanība un veltīti lielāki līdzekļi (klimata pārmaiņu apkarošanas finansējums jau patlaban mērāms miljardos eiro katru gadu un tas vēl tiks palielināts) nekā reālām, neatliekamām problēmām. Ja resursi tiktu pārdalīti saprātīgi, jau tagad būtu iespējams glābt miljoniem cilvēku dzīvību katru gadu – daudz vairāk par pēdējo gadu dabas katastrofu upuru skaitu, kopā ņemtu. Katru gadu pasaulē vairāki miljoni cilvēku mirst no ārstējamām slimībām; mazāk attīstītajās valstīs galvenais nāves iemesls ir infekcijas un parazītiskās slimības.

Cīņa pret klimata pārmaiņām nereti tiek pasniegta kā rūpes par visu planētu un visiem tās iedzīvotājiem, dažiem aktīvistiem globālā sasilšana ir jaunā reliģija. Domājot globāli, ir kāds svarīgāks uzdevums – valstu armiju un ieroču likvidēšana. Militārajai jomai tiek tērēti pasakaini līdzekļi, tā ir lielākā bezjēdzīgā naudas šķērdēšana. Jo lielāki militārie tēriņi, jo mazāka drošība pasaulē, – tiek izgudroti arvien bīstamāki ieroči, starp valstīm rodas arvien lielāks saspīlējums un tiek motivētas tālākas bruņošanās sacensības. Ja tiktu likvidētas nacionālās armijas un iznīcināti ieroču krājumi, atbrīvotos milzīgi resursi dzīves kvalitātes uzlabošanai un dažādu problēmu mazināšanai.

Militārās nozares likvidēšana pagaidām ir tikai sapnis, bet ne jau tāpēc, ka šāda rīcība būtu nesaprātīga, – tikai un vienīgi tāpēc, ka pašreizējā pasaules kārtība un sabiedrība, īsi izsakoties, ir slima, šizofrēniska. Patiesībā visa cilvēces vēsture ir ārprāta pilna – karš seko karam, – cilvēks kā suga vēl nav pieaudzis un nobriedis. Tomēr jāatzīst, ka pēdējos gados saprāts audzis nepieredzētā ātrumā, galvenokārt globalizācijas un interneta dēļ. Dzīvībai vēl nekad nav bijusi tik liela vērtība kā mūsdienās.

Vienlaicīgi globalizācija radījusi vairākas problēmas, lielākā no tām ir pārmērīgs patēriņš. Domājot par nākotni, mums ir jātiecas uz mazāku patēriņu, nevis uz tā pieaugumu, lai gan visas valstis grib tālāku un tālāku pieaugumu. Jo cilvēks mazāk patērē, lai apmierinātu savas vajadzības un justos laimīgs, jo labāk gan viņam, gan visai pasaulei. Ekonomisti gan grib iegalvot pretējo, un arī Eiropas Savienība, tiecoties uz ekonomisko izaugsmi, nonāk pretrunā ar mērķiem, kas minēti saistībā ar klimata pārmaiņu apkarošanu. Protams, daļu patēriņa pieauguma var kompensēt, paaugstinot efektivitāti un pārstrādājot atkritumus, tomēr valdībām nevajadzētu baidīties kā mērķi nospraust tieši patēriņa samazināšanu. Nav iespējama nepārtraukta izaugsme, bet ir iespējams nodrošināt ilgstošu stabilitāti, kas mūsdienās gan tiek saukta nesmukā vārdā stagnācija, jo naudas izšķiešanas un parādu dēļ valstsvīri par skaistu nākotni var runāt tikai tad, ja ir ekonomiskā izaugsme.

Pašreizējā ekonomiskā kārtība, ja tā nemainās, ir lemta sabrukumam, tā nav ilgtspējīga. Tās lielākais absurds ir dzīvošana uz parāda – būtībā katrai valstij ir milzīgi parādi, viss notiek ar kredītu starpniecību, bet parādi jāatmaksā ar procentiem, kas nozīmē, ka vajag vairāk naudas, vajag vairāk saražot un pārdot, vajag izaugsmi. Līdzīgs scenārijs darbojas arī indivīda līmenī, un cilvēka dzīve lielā mērā ir skriešana no šūpuļa līdz kapam.

Pasaulē pastāvošā kārtība, visticamāk, strauji nemainīsies, turklāt straujas pārmaiņas varētu būt biedējošas – pašreizējās sliktās kārtības vietā, iespējams, sāktos vēl sliktāks haoss un vēl lielāka bezatbildība. Gribot negribot nākas pieņemt pasauli tādu, kāda tā ir, un rast laimi esošajos apstākļos, jo nekur citur pagaidām nav iespējams dzīvot. Realitātes pieņemšana gan nenozīmē, ka mums ir jāatbalsta absurdās lietas. Katrs ir atbildīgs par savu ietekmi uz dabu un sabiedrību. Tieši individuāla rīcība, iespēju robežās samazinot patēriņu, priekšroku dodot dabai draudzīgām precēm un pakalpojumiem, nepiedaloties korupcijā, vardarbībā un tās finansēšanā, kā arī atbalstot saprātīgus politiķus un dažādu nozaru aktīvistus, ir galvenais veids, kā mainīt pasauli.

Komentārs par El Ninjo un vasaru

Jau labu laiku šur tur parādās prognozes, ka El Ninjo dēļ Ziemeļu puslodē, tostarp Latvijā, šogad gaidāma īpaši karsta vasara. kasjauns.lv 21.martā pat raksta, ka “šogad vasara būšot anomāli karsta, kāda nav bijusi pēdējo 140 gadu laikā,” balstoties uz kaut kur tīmekļa dzīlēs sagrābstītiem apšaubāmiem paziņojumiem.

(Par El Ninjo un tam pretējo parādību La Ninja var palasīt kaut vai Vikipēdijā vai meteolapā.)

2010.gada vasara ir līdz šim siltākā Latvijas meteoroloģisko novērojumu vēsturē, un, jāatzīst, arī togad pavasarī izskanēja prognozes, ka Zemes ziemeļu puslodē gaidāma karstākā vasara vēsturē. Toreiz El Ninjo bija no 2009.gada jūnija līdz 2010.gada maijam. Savukārt patlaban nav El Ninjo, ūdens virsmas temperatūra attiecīgajā Klusā okeāna daļā ir nedaudz zemāka par normu, tātad tuvāka La Ninjas fāzei. Tiek prognozēts, ka vēlāk šajā gadā var attīstīties El Ninjo, bet šo vasaru El Ninjo būtiski neietekmēs. Varbūt, ja El Ninjo būs spēcīgs un noturīgs, tas izraisīs karstu vasaru 2015.gadā.

Pēdējos gados kopumā Klusais okeāns iegājis sava cikla aukstajā fāzē, kas nozīmē, ka El Ninjo ir retāka parādība, biežāk dominē La Ninja. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc pēdējos vairāk nekā 15 gados nav turpinājusies globālā sasilšana. Turpmāk sagaidāma arī Atlantijas okeāna ieiešana aukstajā fāzē, līdz ar to tuvākās divas desmitgades kopumā varētu būs vēsākas, ar aukstākām ziemām. Prognozes, protams, ir pretrunīgas un realitātē neviens neko nezina, tikai izsaka minējumus.

Jāpiebilst, ka El Ninjo un La Ninjas ietekme nav viennozīmīga, jo laikapstākļus ietekmē ļoti daudzi faktori. Piemēram, 2011.gada vasara Latvijā bija otrā siltākā novērojumu vēsturē (atpaliekot tikai no 2010.gada), lai gan tad valdīja La Ninja. Pēdējos divos gados nav bijis ne izteikta El Ninjo, ne La Ninjas.

Ūdens temperatūras svārstības Klusajā okeānā

Man pašam nav ne jausmas, kāda varētu būt 2014.gada vasara. Labākajā gadījumā laikapstākļu tendences var prognozēt divas nedēļas uz priekšu; tālākas prognozes biežāk nepiepildās nekā piepildās.

Pārdomas par LVĢMC un žurnālistu darbu

Pēdējo mēnešu laikā esmu novērojis dažas interesantas un arī skumjas lietas, kas citiem, kuri meteo padarīšanās nav ierakušies tik dziļi kā es, droši vien ir paslīdējušas garām, tādēļ pēc ilgāka laika vēlos dalīties ar savām pārdomām.

Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC) ir tā valsts iestāde, kas veido oficiālās laika prognozes Latvijai, veic un apkopo hidrometeoroloģiskos novērojumus, brīdina sabiedrību un valsts institūcijas par gaidāmiem nelabvēlīgiem laikapstākļiem, kā arī dara virkni citu darbu. To veikšanai nepieciešamo naudu LVĢMC daļēji saņem no valsts jeb nodokļu maksātājiem, pārējo nopelna paši.

Acīmredzot tieši vēlme iegūt vairāk klientu un naudas meteoroloģijas centru pamudināja par nepilniem desmit tūkstošiem eiro noslēgt iepirkuma līgumu par sabiedrisko attiecību pakalpojumiem 2014.gadā no SIA “Tēls PR”. Pagaidām šie PR pasākumi manā skatījumā bijuši gaužām vāji – izsūtītas vairākas preses relīzes, kas sniedz garlaicīgu informāciju. Piemēram, janvāra aukstuma viļņa noslēgumā tika izplatīts raksts par kailsalu, kurā cita starpā bija doti daži padomi, kā rīkoties, – šī informācija nāca kādas divas nedēļas par vēlu.

2013.gada 2.decembrī SIA “Tēls PR” izsūtīja preses relīzi, kurā Andris Vīksna, LVĢMC Prognožu daļas vadītājs, slavēja savu darba kolēģu augsto profesionalitāti un atbildības sajūtu. Viņš uzsvēra, ka “dabas stihijas ir jāspēj prognozēt laicīgi un precīzi, lai izvairītos no nepamatotiem zaudējumiem nesagatavotības dēļ. LVĢMC sinoptiķi nepārtraukti analizē sinoptisko situāciju. Viņi gādā par to, lai, piemēram, gaidot vēja pastiprināšanos, sabiedrība un klienti tiktu brīdināti, kad tiešām gaidāmi draudi. Ir svarīgi maksimāli izvairīties no nepamatotas trauksmes celšanas vai vieglprātīgas situācijas bīstamības nenovērtēšanas. Nesagatavotība var maksāt ļoti dārgi”.

Komiski, ka dažās turpmākajās dienās pēc šīs preses relīzes izsūtīšanas LVĢMC lieliski nodemonstrēja, ko nozīmē nepamatota trauksmes celšana un situācijas nenovērtēšana. 2.-5.decembrī LVĢMC savā mājaslapā meteo.lv publicēja četrus rakstus par it kā gaidāmu vētru – tik plašu informāciju viņi iepriekš nebija snieguši ne par vienu citu dabas parādību, radot iespaidu, ka gaidāma patiešām postoša vētra. Realitātē vētras nebija vispār, – lai gan naktī no 5. uz 6.decembri Liepājā tika reģistrētas vēja brāzmas līdz 27 m/s un lai gan LVĢMC to nosauca par vētru, nebija nekādu būtisku postījumu un atbilstoši Boforta skalai vējš nesasniedza vētras spēku (Boforta skalā vējš tiek raksturots pēc tā vidējā ātruma, nevis pēc ātruma brāzmās).

Latvijas lielākajā daļā šīs vētras laikā vēja ātrums brāzmās nepārsniedza 12-17 m/s, tātad vējš bija mierīgāks un postījumu bija mazāk kā, piemēram, šā gada 31.janvārī, kad LVĢMC neizplatīja nekādu brīdinājumu par stipru vēju sauszemē. Dienu iepriekš meteo.lv tika publicēts raksts un brīdinājums par 31.janvārī un 1.februārī gaidāmu atkalu, bet vējš vispār nebija pieminēts. Nebija pieminēts arī sniegputenis, kas skāra valsts lielāko daļu.

Un tā LVĢMC vēlreiz nodemonstrēja, ko, izsakoties Andra Vīksnas vārdiem, nozīmē “nepamatota trauksmes celšana” un “vieglprātīga situācijas bīstamības nenovērtēšana”. Jau ceturtdien, 30.janvārī, vairākos interneta portālos kā galvenā ziņa tika pasniegta gaidāmā briesmīgā atkala. Tas pats atkārtojās piektdien, kad LVĢMC izplatīja jaunus brīdinājumus par gaidāmu sasalstošu lietu, bet nebija neviena brīdinājuma par gaidāmu sniegputeni.

Ziņu aģentūras BNS laika ziņas, cik man zināms, bija vienīgās, kas uzsvēra, ka gaidāms arī sniegputenis (skaidrības labad piebildīšu, ka es esmu tas, kurš raksta laika ziņas aģentūrai BNS). Visur citur, pamatojoties uz LVĢMC brīdinājumiem, tika celta trauksme par atkalu; elektroenerģijas sadales sistēmas operators “Sadales tīkls” steidzās ziņot par gatavību novērst bojājumus, ko radīs atkalas saliektie un lauztie koki.

Piektdien, 31.janvārī, LVĢMC Twitter kontā tika ierakstīts: “Liepājā līst ledus lietus, gaisa temperatūra ir -8,4 grādi. Sāks veidoties apledojums.” Realitātē Liepājā tobrīd bija sīki nokrišņi – ledus graudiņi, kas nav sasalstošs lietus un tādējādi nerada vairāk problēmu kā neliels sniegs. Tomēr daži žurnālisti arī no šī necilā fakta pamanījās uztaisīt sensāciju, atsevišķos interneta portālos informācija, ka Liepājā līst ledus lietus, tika pasniegta kā pēcpusdienas svarīgākā ziņa, citviet jau tika klāstīts, cik briesmīgi apledo ceļi, lai gan tobrīd Liepājas apkaimē situācija uz ceļiem nebija sliktāka kā parastā ziemas dienā ar nokrišņiem.

Šī nebija pirmā reize, kad es centos mazināt LVĢMC un atsevišķu žurnālistu bezatbildīgās rīcības dēļ radīto dezinformāciju plašsaziņas līdzekļos. Mans vienīgais ierocis – publicēt ziņas BNS. Protams, tādas ziņas, kurās netiek biedēts ar kataklizmām, daudziem nešķiet interesantas, un žurnālisti labprātāk izvēlas skaļākus un biedējošākus virsrakstus, jo tieši ar tiem var nopelnīt vairāk (saņemot vairāk klikšķu un līdz ar to vairāk naudas no reklāmām), un tas nekas, ka informācija ir maldinoša.

Kāds ziņu portāls izmantoja BNS publicēto informāciju par braukšanas apstākļiem, bet nepublicēja to ziņas daļu, kurā bija atspoguļota prognoze par gaidāmu sniegputeni, tā vietā tika atkārtota LVĢMC un citu avotu informācija par naktī gaidāmu sasalstošu lietu. Realitātē naktī uz sestdienu valsts lielākajā daļā sniga un putināja, atkalas nebija nemaz, neliels sasalstošs lietus parādījās vēlāk. Tikai tad, kad Kurzemē naktī jau bija uzsniguši vairāki centimetri sniega, LVĢMC publicēja brīdinājumu par sniegputeni. Līdz ar to vairumā plašsaziņas līdzekļu prognoze par sniegputeni parādījās tikai tad, kad daudzviet valstī tas jau bija mitējies.

Īsi sakot – nespried par vīru pēc cepures vai vārdiem, skaties uz darbiem. Lai gan LVĢMC ir valsts iestāde un lai gan viņi lielās ar savu profesionalitāti un atbildību, ne visu, ko meteoroloģijas centrs publicē savā mājas lapā, tvitera kontā, izsūtītajos brīdinājumos vai preses relīzēs, vajag uztvert nopietni.

Pats pēdējais piemērs ir šā gada 4.februārī LVĢMC tvitera kontā publicētā ziņa, ka gaisa temperatūra “šorīt no -1°…-3° piekrastes rajonos, līdz -6° Latvijas austrumos”. Realitātē gaisa temperatūra tajā brīdī saskaņā ar LVĢMC meteostaciju datiem valsts austrumos bija -3..-4 grādi, bet Dienvidkurzemes piekrastē -4..-6 grādi; acīmredzot ierakstu veikušais darbinieks bija ieskatījies citos – ne faktiskā laika – datos. Protams, kļūdīties ir cilvēcīgi un šis piemērs tāds sīkums vien ir, tomēr tas vēlreiz apliecina, ka žurnālistiem savā darbā nevajadzētu paļauties uz vienu vienīgu informācijas avotu pat gadījumā, ja informācija nāk no valsts iestādes.

LVĢMC atbildību par savām prognozēm lielā mērā izprot kā sekošanu dažādiem robežlielumiem. Piemēram, ja tiek prognozēts, ka vējš brāzmās pastiprināsies līdz 19 m/s, tad brīdinājums nav jāsūta; ja tiek prognozētas vēja brāzmas līdz 21 m/s – par to jau ir jābrīdina. Ja tiek prognozēts aukstums līdz -24 grādiem, tad nav jābrīdina; ja prognozē -25 grādus – tiek izsūtīts brīdinājums. Patiesībā tā ir nevis atbildības uzņemšanās, bet gan atbildības novelšana uz normatīviem, jo jautājums, vai sabiedrība ir īpaši jābrīdina vai ne, tiek atbildēts nevis balstoties uz pieredzi un veselo saprātu, izvērtējot potenciālās briesmas, bet gan skatoties uz cipariem un sen pieņemtām definīcijām.

Tāpēc joprojām saglabājas situācija, ka mēs tiekam brīdināti par 22 metrus sekundē lielām vēja brāzmām Ventspils ostā, kas nerada pilnīgi nekādu apdraudējumu (nav runa par jūrniekiem, kuriem ir specializētas prognozes), bet nesaņemam brīdinājumu par 19 metru sekundē lielām brāzmām no jūras attālākos novados, kur šāds vējš ir pietiekams, lai lūztu lapoti koki.

Noslēgumā gribu piebilst arī ko pozitīvu. Es jau vairāk nekā desmit gadu diendienā sekoju līdzi laikapstākļiem un prognozēm, tāpēc varu apliecināt, ka LVĢMC darbs šajā laikā ir uzlabojies. Īpaši priecājos par operatīvajiem datiem un vēsturisko laikapstākļu informāciju, kas tagad ir pieejama LVĢMC mājaslapā, un ceru, ka valsts finansējums hidrometeoroloģisko novērojumu veikšanai tiks palielināts. Es arī nesaku, ka BNS publicētās laika ziņas vienmēr ir labākās; nenoliedzami ir reizes, kad LVĢMC sagatavotās prognozes izrādās visprecīzākās.

Jānis Trallis