Nav datu, kas apliecinātu antropogēno globālo sasilšanu

Uzticami dati par globālo temperatūru pieejami tikai kopš 1978.gada beigām, kad tika sākti temperatūras mērījumi no satelītiem. Tātad globālās temperatūras izmaiņām mēs varam izsekot tikai pēdējos 30 gados, kas ir ļoti īss periods attiecībā pret Zemes vēsturi. Šis periods pat nav pietiekami garš, lai varētu nopietni spriest par jebkādām klimata izmaiņām, visas izmaiņas drīzāk būtu jāraksturo kā laika apstākļu svārstības. Un šādas svārstības uz planētas, kuras virsmas lielāko daļu sedz ūdens un kuru ieskauj atmosfēra, ir loģiskas un neizbēgamas.

Satelītu mērījumi rāda, ka šajos 30 gados globālā vidējā temperatūra ir paaugstinājusies. Saskaņā ar UAH (University of Alabama in Huntsville) apkopotajiem datiem šajā periodā globālā temperatūra paaugstinājusies vidēji par 0,14 grādiem dekādē, tostarp par 0,21 Ziemeļu puslodē un 0,08 Dienvidu puslodē. Tātad globālo sasilšanu var uzskatīt par faktu, to apstiprina visi mērījumi, kas tiek veikti no satelītiem, bet tā kā šos datus nevar salīdzināt ar temperatūru uz Zemes pirms 50, 100 vai 200 gadiem, nav viegli konstatēt, vai šī sasilšanas tendence ir būtiska vai arī nenozīmīga un īslaicīga parādība.

Temperatūras mērījumi, kas veikti ar termometriem atsevišķos Zemeslodes punktos, ir daudz senāki, tādēļ, piemēram, Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, atsaucoties uz Pasaules Meteoroloģijas organizāciju, varēja publicēt skaļu paziņojumu, ka “aizvadītais gads kopumā uz mūsu zemeslodes ir bijis vissiltākais kopš instrumentālo novērojumu sākuma 1850.gadā”. Šajā apgalvojumā ir divas kļūdas: 1) mūsdienās pieejamie precīzie, visu Zemes virsmu aptverošie dati nav salīdzināmi ar datiem pirms satelītu ēras, jo tolaik nebija iespēju noteikt globālo temperatūru; arī temperatūras rekonstruēšana (pētot koku gredzenus un ledājus vai citādi) nesniedz precīzu atbildi, īpaši ņemot vērā, ka runa ir par sīkām atšķirībām; 2) oriģinālajā preses relīzē ir uzsvērts, ka 2010.gada globālā vidējā temperatūra bija tāda pati kā 2005. un 1998.gadā, izkalkulētā temperatūras atšķirība starp šiem gadiem (ka 2010.gads bija vienu grāda simtdaļu siltāks par 2005.gadu un divas grāda simtdaļas siltāks par 1998.gadu) ir mazāka par kļūdas robežu (+/- 0,09 grādi).

Jebkurā gadījumā neviens nespēj pierādīt, kādu iemeslu dēļ temperatūra uz Zemes virsmas ir nedaudz cēlusies. Man šķiet, ka ticamākais un pamatotākais skaidrojums ir dabiskie cikli – gan atmosfērā un okeānos uz Zemes, gan Saules aktivitātē (ledus laikmetus visbiežāk skaidro ar izmaiņām Zemeslodes riņķojumā ap Sauli un arī ar izmaiņām pašas Saules orbītā, bet šie procesi mērāmi tūkstošos gadu un nav attiecināmi uz mūsu mazajām svārstībām). Par šiem cikliem nav zināms daudz; jo garāks cikls, jo mazāk datu un vairāk spekulāciju. Viens no zināmajiem cikliem ir Klusā okeāna dekadālās svārstības (Pacific Decadal Oscillation, PDO). 20-30 gadu garu silto fāzi (paaugstinātu ūdens virsmas temperatūru) nomaina aukstā fāze (zemāka temperatūra), un tā uz priekšu. 1976.-1977. gadā sākās siltā fāze, bet pēdējos pāris gados ūdens virsmas temperatūra vairāk atbilst aukstajai fāzei. Šajā lapā var aplūkot PDO indeksa vērtības.

Tā kā satelītu mērījumi tika uzsākti īsi pēc PDO siltās fāzes sākumu, pastāv liela varbūtība, ka pēdējos 30 gados konstatētais globālās vidējās temperatūras kāpums daļēji vai pilnībā izskaidrojams ar šo vienu faktoru. Kopš 1998.gada, kas bija spēcīga El Ninjo gads – par El Ninjo sauc parādību, kad uz vienu vai diviem gadiem būtiski paaugstinās Klusā okeāna ūdens virsmas temperatūra, – globālā vidējā temperatūra, saskaņā ar satelītu datiem, saglabājusies aptuveni vienādā līmenī. Vairs nav vērojama temperatūras paaugstināšanās tendence, taču temperatūra saglabājas augstā līmenī, tāpēc pēdējā desmitgade bija siltākā novērojumu vēsturē.

PDO siltās fāzes laikā El Ninjo parādības mēdz būt biežākas un spēcīgākas, tādēļ arī 1998.gada El Ninjo bija tik spēcīgs. Turpmāk var sagaidīt mazāk spēcīgu El Ninjo un vairāk spēcīgu La Ninja parādību, – La Ninjas gadījumā ūdens virsmas temperatūra Klusā okeāna tropu daļā pazeminās. Pēdējais El Ninjo ilga no 2009.gada jūnija līdz 2010.gada maijam, pēc tam sākās La Ninja. Atmosfērā ūdens temperatūras izmaiņas atspoguļojas ar laika nobīdi, tāpēc pēdējais El Ninjo nodrošināja augstu globālo vidējo gaisa temperatūru 2010.gadā, bet pašreizējā La Ninja nodrošinās ievērojami zemāku globālo temperatūru 2011.gadā. Jau tagad globālā vidējā gaisa temperatūra, salīdzinot ar 2010.gada sākumu, ir pazeminājusies par vairāk nekā pusgrādu, apliecinot Klusā okeāna milzīgo ietekmi. Piepildoties prognozēm par PDO auksto fāzi, globālo sasilšanu nomainīs atdzišana, ar to domājot atdzišanas tendenci vismaz 20 gadu garumā.

Turklāt tuvākajā desmitgadē iespējama arī Atlantijas okeāna aukstās fāzes sākšanās (šis cikls ir garāks, tādēļ ir mazāk datu un vairāk neskaidrību), ietekmi droši vien atstāj arī mazā Saules aktivitāte. Pārklājoties vairāku dabisko ciklu aukstajām fāzēm, temperatūra var pazemināties būtiskāk.

Pat ja cilvēka saimnieciskā darbība jeb antropogēnais faktors atstāj ietekmi uz globālo temperatūru, ir skaidrs, ka šī ietekme ir mazāka par dabisko ciklu izraisītajām īstermiņa svārstībām. Savukārt precīzu datu par globālās temperatūras ilgtermiņa tendencēm vienkārši nav. Ir meteoroloģisko novērojumu stacijas, kas datus par temperatūru apdzīvotās vietās sniedz jau gadsimtu un vēl ilgāk, bet pēc tām nevar droši spriest par klimata izmaiņām pat konkrētajā vietā, nerunājot par globāliem procesiem.

Gandrīz visas novērojumu stacijas atrodas apdzīvotās vietās, kuras laika gaitā ir izpletušās, tur saceltas ēkas, noasfaltēti ceļi, apkārtnē izcirsti meži, nosusināti purvi un tā tālāk. Visi šie faktori var būtiski paaugstināt gaisa temperatūru konkrētajā punktā. Projekta Surfacestations.org ietvaros konstatēts, ka ASV tikai 10% meteoroloģisko novērojumu staciju atbilst nozares standartiem, pārējās atrodas pārāk tuvu mākslīgiem siltuma avotiem, dažas pat uz māju jumtiem vai autostāvietās. Tomēr arī no šādām stacijām tiek ņemti oficiālie dati.

Un, galu galā, nav nemaz svarīgi, vai Zemeslode patlaban sasilst vai atdziest, – kamēr tas notiek tik lēni kā šobrīd, kad runa ir par grāda desmitdaļām un jūras līmeņa pieaugumu milimetros. Spēcīgs vulkāna izvirdums vai cita līdzvērtīga katastrofa gan varētu nest sāpīgas pārmaiņas, bet to nav iespējams prognozēt. Pēdējās desmitgadēs cilvēki pasaulē dzīvojuši visai mierīgi, bez globāliem kariem un katastrofām un arvien lielākā pārticībā. Varbūt mēs zemapziņā uzskatām, ka neesam to pelnījuši, tādēļ gaidām apokalipsi. Un diezgan droši var apgalvot, ka agrāk vai vēlāk nāks kāda liela katastrofa, kas iznīcinās lielu daļu dzīvības uz Zemes, jo tas jau ir noticis agrāk. Tomēr esmu pārliecināts, ka tā nebūs globālā sasilšana.

Advertisements

Prognozē zemu Saules aktivitāti tuvākajos 20 gados

Šajā PDF dokumentā 15 lappusēs apkopoti pētījumi par Saules aktivitāti; tajos secināts, ka periodi ar zemu solāro aktivitāti visciešāk saistīti ar Urāna un Neptūna ciklisko kustību. Tādējādi saskaņā ar šo teoriju ir iespējams prognozēt turpmāko Saules aktivitāti.

Pirmās prognozes, kas balstītas uz šo teoriju, tika publicētas laikā, kad vēl nekas neliecināja par zemo Saules aktivitāti, ko vērojam šobrīd. Vairums zinātnieku tobrīd prognozēja, ka pašreizējais – 24. – Saules aktivitātes cikls būs spēcīgāks par iepriekšējiem. Vien daži Krievijas un Vācijas zinātnieki jau labi sen sāka runāt par gaidāmu Saules aktivitātes samazināšanos un iespējamu mazo ledus laikmetu. Dr. Theodor Landscheidt 2003. gadā – neilgi pirms savas nāves – publicēja šo materiālu, kurā izteikta prognoze par mazo ledus laikmetu ar aukstuma kulmināciju aptuveni 2030. gadā.

Viņa darba turpinātāji ir veikuši tālāku pētniecību un, kā paši saka, novērsuši dažas kļūdas un neprecizitātes, kuru dēļ T. Landscheidt iepriekš nepareizi prognozēja Saules aktivitātes samazināšanos 1990. gadā un ļoti zemu Saules aktivitāti laikā ap 2030. gadu. Pašreizējās prognozes liecina, ka šis un nākamais Saules cikls būs vājš un var atnest globālo atdzišanu, bet, sākot ar 26. ciklu, Saules aktivitāte būtiski palielināsies un, kopumā ņemot, turpmāk gaidāma visai stabila un augsta Saules aktivitāte un attiecīgi siltāks klimats uz Zemeslodes.

24. un 25. Saules cikls varētu līdzināties 5. un 6. ciklam, ko dēvē par Daltona minimumu un kura laikā (1790.-1830. gadā) Zemes vidējā gaisa temperatūra pazeminājās, tostarp dažviet Eiropā par diviem grādiem divdesmit gadu laikā. Tomēr, salīdzinājumā ar citiem periodiem ar zemu Saules aktivitāti, Daltona minimums un iespējamais minimums tuvākajos 20 gados uzskatāms par īsu un seklu. Ja šīs prognozes piepildīsies, tuvākajos gados var būt vairāk aukstu ziemu, bet kopumā laiks nebūs tik auksts, lai to varētu dēvēt par mazo ledus laikmetu.

Tiesa, periodos ar mazu solāro aktivitāti biežāk notiek lieli vulkānu izvirdumi, kas izraisa būtiskas laika apstākļu izmaiņas vairāku mēnešu un pat gadu garumā. 1815. gadā – Daltona minimuma laikā – notika milzīgs vulkāna Tambora izvirdums, un nākamais gads lielā daļā Eiropas un Ziemeļamerikas bija “gads bez vasaras“. Savu artavu deva arī citu vulkānu izvirdumi 1812.-1814. gadā.

Temats par neierasti zemo Saules aktivitāti šonedēļ aplūkots arī vairākos ziņu portālos, piemēram: Sun’s strange behavior baffles astronomers; What’s wrong with the sun? Līdz šim 24. cikls līdzinās 5. ciklam, kas bija pirms aptuveni 200 gadiem: šajā lapā ir salīdzinošs grafiks. Tātad pagaidām augstākminētās prognozes virzās uz piepildīšanos. Protams, pastāv arī daudz citu prognožu – sākot ar prognozēm par cilvēka izraisītu globālo pārkaršanu jau tuvākajos gados un beidzot ar prognozēm par zemas Saules aktivitātes turpināšanos pusgadsimtu un tās izraisītu ilgstošu vēsu klimatu jeb mazo ledus laikmetu uz Zemes.

Par globālo sasilšanu un atdzišanu

2010. gada pirmie divi mēneši uz Zemeslodes, visticamāk, bijuši siltākie kopš satelītu ēras sākuma pirms aptuveni 30 gadiem. Satelītu veiktos temperatūras mērījumus daudzi uzskata par visobjektīvākajiem, jo tie aptver visu Zemeslodi, turpretī meteoroloģisko novērojumu staciju tīkls klāj salīdzinoši mazu sauszemes daļu, nemaz nerunājot par okeāniem, turklāt pēdējā laikā atklājušās plašas manipulācijas ar meteostaciju datiem.

Joe Bastardi uzskata, ka rekordsiltais šī gada sākums ir labs atskaites punkts globālajai atdzišanai. Viņš prognozē, ka 2011. gads varētu kļūt par aukstāko pēdējo 20 gadu laikā. Janvāris un februāris globālos mērogos bija silts galvenokārt El Ninjo dēļ (ūdens virsmas sasilšana Klusā okeāna austrumu daļas tropu zonā), turpmāk tiek prognozēta El Ninjo izzušana un attiecīgi globālās vidējās temperatūras pazemināšanās.

Lieki atgādināt, ka pie mums Latvijā un kaimiņvalstīs janvāris ne tuvu nebija siltākais janvāris novērojumu vēsturē, gluži otrādi, tas bija aukstākais mēnesis pēdējos 23 gados. Šis ir lielisks piemērs tam, ka globālos procesus cilvēki uz savas ādas tiešā veidā nejūt. Diskusija par globālo sasilšanu un atdzišanu būtībā ir niekošanās, kam ir maz sakara ar reālo ikdienas dzīvi.

Janvāris, kas uz Zemeslodes kopumā ir bijis rekordsilts, pie mums bija gandrīz vai rekordauksts. Tiesa, tā nav sakritība, drīzāk likumsakarība. Arktikā valdīja visai silts laiks, jo aukstums ciemojās mērenajā joslā – pie mums Eiropā un arī Ziemeļamerikā un Āzijā. Okeānos (kas klāj 71% mūsu planētas) ūdens virsmas temperatūra un attiecīgi gaisa temperatūra lielākoties bija (un vēl ir) lielāka nekā ierasts. Tādējādi globālā temperatūra bija augsta, un aukstā ziema Ziemeļu puslodes mērenajos platuma grādos uz globālā fona bija vien tāds sīkums.

Parasti cilvēkiem ir grūti aptvert, cik liela ir Zeme, cik niecīgi ir cilvēki un cik sīka ir tā pasaules daļa, kurā dzīvojam ikdienā. Pat visu cilvēku apdzīvotā zemes platība ir nieks attiecībā pret Zemeslodes kopējo platību. Tādēļ es piekrītu to cilvēku viedoklim, kuri uzskata, ka priekšstatu par globālajiem procesiem mēs varam gūt tikai no satelītiem. Līdz ar to uzticami dati par globālo temperatūru mums ir tikai par pēdējiem 30 gadiem.

Kā raksta Joe Bastardi, satelītu veiktie temperatūras mērījumi mums kļuva pieejami tad, kad tikko bija beidzies pēdējais Klusā okeāna aukstais cikls (Pacific decadal oscillation jeb PDO) – 1978. gadā. Tad sākās PDO siltā fāze, bet globālā temperatūra vēl kādu laiku saglabājās zema, jo dabā viss notiek ar nobīdi, piemēram, arī aukstākais laiks pie mums parasti ir tad, kad dienas jau kļūst garākas un saule sāk sildīt vairāk (janvārī-februārī), analoģiski siltākais laiks ir tad, kad dienas garums sāk samazināties (jūlijā).

Līdz ar to satelītu mērījumi uzrādīja globālas sasilšanas tendenci. Tā bija neliela un, visticamāk, dabisko ciklu izraisīta. Pēdējos gados šī tendence, visticamāk, ir izzudusi un globālā temperatūra nav īpaši mainījusies, lai gan ir bijušas visai krasas svārstības augšup un lejup, tostarp straujš lēciens šā gada sākumā. Daži runā pat par nelielu globālu atdzišanu pēdējos 12 gados. Vārdu „visticamāk” es tik bieži iestarpinu tādēļ, ka dati ir pretrunīgi, tos var interpretēt dažādos virzienos, izšķirošo lomu bieži vien spēlē politika un ticība, nevis zinātne.

Valdošais viedoklis ir tāds, ka tagad ir sākusies Klusā okeāna cikla aukstā fāze. Joe Bastardi uzskata, ka, izzūdot El Ninjo, globālā temperatūra strauji pazemināsies (šajos mērogos strauja izmaiņa būtu vidējās temperatūras pazemināšanās par nepilnu grādu) jau šogad/nākamgad, bet patieso globālās atdzišanas apmēru, viņaprāt, mēs izjutīsim tikai pēc 20-30 gadiem, kad būs jūtama lielākā PDO aukstās fāzes ietekme, tāpat esot gaidāma Atlantijas okeāna cikla pārslēgšanās no siltās uz auksto fāzi (runa ir par Atlantic multidecadal oscillation jeb AMO). Tāpat savu lomu spēlē vulkāni – pagājušajā gadā Arktikā notika, šķiet, divu lielu vulkānu izvirdumi, kuru izmeši varētu būt viens no iemesliem šai aukstajai ziemai mūsu platuma grādos un kuru ietekme var saglabāties vēl pāris gadus.

Visai zemā Saules aktivitāte var veicināt jaunus lielus vulkānu izvirdumus nākamajās desmitgadēs. Un arī mazaktīvā Saule pati par sevi var dot artavu globālajā atdzišanā. Lai gan tagad Saules aktivitātes cikls dodas pretī maksimumam, pats cikls, kas sākās ar novēlošanos un negribīgi, laikam būs visai vājš, kam var sekot vēl vājāki cikli, daži pat prognozē, ka Saules plankumi drīz izzudīs pavisam (tikai uz kādu laiku, protams).

Modeļi, uz kuru izskaitļotajām prognozēm balstās dažādu institūciju šausmu stāsti par strauju globālu sasilšanu, ir radīti dabisko ciklu siltajā fāzē un tie savos aprēķinos neņem vērā Klusā okeāna aukstās fāzes iestāšanos un citus tikpat svarīgus faktorus, norāda Joe Bastardi. Viņaprāt, tieši tādēļ prestižais Lielbritānijas Met Office nespēja prognozēt šo auksto ziemu – viņi paļāvās uz savu modeli, kas visu zīmē siltos toņos, tādēļ rudenī Met Office prognozēja tikai 20% varbūtību, ka šī ziema Lielbritānijā būs aukstāka nekā ierasts, bet tagad viņi paši ir atzinuši, ka realitātē Lielbritānija piedzīvojusi aukstāko ziemu pēdējos 30 gados.

Met Office gan joprojām apgalvo, ka šis modelis, kas nespēja pareizi prognozēt pat vienu sezonu uz priekšu, nekļūdās savās prognozēs par gaidāmo laiku nākamajās desmitgadēs un ka lielāka vai mazāka globāla sasilšana ir nenovēršama un ka tās galvenais iemesls ir cilvēku saimnieciskā darbība. Gan jau laika gaitā (varbūt ne agrāk kā pēc 20 gadiem) noskaidrosies patiesība; tikmēr cilvēki pēc katras aukstas ziemas un vēsas vasaras droši vien atkal runās par globālo atdzišanu, pēc katras siltas ziemas un karstas vasaras – par globālo sasilšanu. Mums patīk justies apdraudētiem un iztēloties sevi pasaules centrā.