Klimata pārmaiņu apkarošana un citas dīvainības

Saistībā ar kārtējo Zemes stundu, kas tiek reklamēts kā lielākais klimata pārmaiņām veltītais pasākums pasaulē, aizdomājos par absurdo cilvēces rīcību gan šajā, gan citās jomās. Izklāstīšu savu redzējumu, neiedziļinoties dažādu zinātnisko faktu un hipotēžu pretrunās, bet gan cenšoties izprast lielās kopsakarības.

Pirmkārt, klimata pārmaiņas ir dabiska parādība, nemainīgs klimats var būt tikai uz tām planētām, kur nav atmosfēras un kur nav dzīvības. Tikpat labi varētu cīnīties pret gadalaiku miju, pret garām naktīm ziemā un pret pārāk spožu Sauli vasarā. Manuprāt, vienīgā saprātīgā politika ir pielāgošanās un samierināšanās, nevis bezjēdzīga un nebeidzama cīņa.

Protams, es saprotu, ka attiecībā uz klimata pārmaiņām galvenais uztraukums ir par cilvēku saimnieciskās darbības radītajām negatīvajām izmaiņām. Cilvēcei noteikti ir kaut kāda ietekme uz Zemes klimatu, bet apgalvot, ka mēs zinām, ka šī loma ir milzīga un kaitīga, nozīmē melot. Pagaidām ir tikai hipotēzes. Ir fakti, kas apstiprina, ka globālā vidējā gaisa temperatūra pēdējā gadsimtā ir paaugstinājusies un ka CO2 un citu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu īpatsvars atmosfērā ir palielinājies, bet mēs pat nevaram nešaubīgi konstatēt sakarību starp šīm divām lietām, kur nu vēl saistību ar dažādām reģionālām dabas parādībām (karstums, sausums, plūdi, vētras utt.).

Dažādas dabas katastrofas bijušas vienmēr. Vai to posts pēdējos gados ir audzis? Pēdējos simts gados cilvēku skaits pasaulē ir četrkāršojies un patlaban tuvojas astoņiem miljardiem. Būtu loģiski, ja arī katastrofās bojāgājušo skaits būtu četrkāršojies, bet ir noticis gluži pretējais. Par spīti tam, ka tieši plūdu un vētru visvairāk apdraudētajās vietās – upju, ezeru, jūru un okeānu tuvumā – ir blīvākā apdzīvotība, pēdējās desmitgadēs nav bijis tik nāvējošu plūdu, vētru vai sausuma periodu kā pagājušajos gadsimtos. Ja ticam Wikipēdijai, nāvējošākās dabas kataklizmas piedzīvotas Āzijā pirms vairākiem desmitiem un simtiem gadu.

Jāņem vērā, ka mūsdienās laika prognozes ir precīzākas kā jebkad agrāk, ļaujot laicīgi evakuēt cilvēkus no plūdu un vētru apdraudētajām vietām, kā arī humānā palīdzība tiek sniegta agrāk neredzētos apjomos. Tāpat neapšaubāms ir fakts, ka informācija par notikumiem visā pasaulē tagad ir tik plaša kā nekad agrāk, mēs pat piefiksējam tās vētras, kas neskar sauszemi un kas agrāk būtu palikušas nemanītas. Līdz ar to ir ļoti grūti secināt, vai dabas stihiju biežums un spēks kopumā ir audzis. Tropisko ciklonu spēks, kopš sākti novērojumi ar satelītiem, nav audzis:

Pastāv varbūtība, ka cilvēces dēļ Zeme kļūs arvien siltāka, ūdens līmenis paaugstināsies, laikapstākļi būs postošāki. Par spīti viedokļu atšķirībām, droši vien būtu grūti atrast cilvēku, kas nepiekristu, ka šī riska dēļ ir vērts veikt profilaktiskus drošības pasākumus, tostarp samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju. Es uzskatu, ka lielus līdzekļus šādos pasākumos var ieguldīt tad, kad ir mazinātas akūtās, neapšaubāmās problēmas uz mūsu planētas.

Nav cilvēcīgi novirzīt lielas naudas summas cīņai pret klimata pārmaiņām laikā, kad daudzi cilvēki mirst no bada, tīra dzeramā ūdens trūkuma, slimībām un vardarbības. Ieguldot naudu CO2 emisiju samazināšanā, mēs nevaram būt droši, vai tas vispār dos jebkādu efektu, bet varam būt droši, ka tas nozīmēs naudas trūkumu patiešām neatliekamu problēmu risināšanā. Turklāt daži pasākumi cīņā pret klimata pārmaiņām rada acīmredzamu negatīvu efektu, piemēram, biodegvielas ražošana pasliktina ekoloģisko situāciju (arvien vairāk tiek izcirsti meži lauku ierīkošanai), palielina pārtikas cenas un veicina badu pasaulē.

Nesaprotami liela uzmanība tiek pievērsta tieši oglekļa dioksīdam, kas ir ļoti niecīga daļa no atmosfēras, turklāt cilvēki atbildīgi tikai par mazu daļu no šīs niecīgās daļas. CO2 nav piesārņojums, tā ir dzīvībai nepieciešama gāze; jo lielāka tās koncentrācija, jo ātrāk palielinās augu masa, kas savukārt potenciāli var mazināt piesārņojumu. Ļoti liela ietekme uz laikapstākļiem un klimatu ir ūdens tvaikam, kas ir ārkārtīgi efektīva siltumnīcas efekta gāze un kuras daudzums gaisā ir ļoti mainīgs.

Augstākminēto iemeslu dēļ pretrunīgas sajūtas izraisa Eiropas Savienības oficiālā nostāja. Citāts no europa.eu: “Turpmākajos gados klimata pārmaiņas būs viena no lielākajām cilvēces problēmām. Pieaugoša temperatūra, kūstoši ledāji un aizvien biežāki sausuma periodi un plūdi apliecina, ka klimata pārmaiņas patiešām notiek. Apdraudējums visai planētai un turpmākajām paaudzēm ir milzīgs, un mums ir nekavējoties jārīkojas. Eiropas Savienība vairākus gadus ir apņēmusies apkarot klimata pārmaiņas gan ES robežās, gan starptautiskā līmenī, un šis jautājums ir ES uzmanības centrā.”

Varbūtējām problēmām tiek pievērsta lielāka uzmanība un veltīti lielāki līdzekļi (klimata pārmaiņu apkarošanas finansējums jau patlaban mērāms miljardos eiro katru gadu un tas vēl tiks palielināts) nekā reālām, neatliekamām problēmām. Ja resursi tiktu pārdalīti saprātīgi, jau tagad būtu iespējams glābt miljoniem cilvēku dzīvību katru gadu – daudz vairāk par pēdējo gadu dabas katastrofu upuru skaitu, kopā ņemtu. Katru gadu pasaulē vairāki miljoni cilvēku mirst no ārstējamām slimībām; mazāk attīstītajās valstīs galvenais nāves iemesls ir infekcijas un parazītiskās slimības.

Cīņa pret klimata pārmaiņām nereti tiek pasniegta kā rūpes par visu planētu un visiem tās iedzīvotājiem, dažiem aktīvistiem globālā sasilšana ir jaunā reliģija. Domājot globāli, ir kāds svarīgāks uzdevums – valstu armiju un ieroču likvidēšana. Militārajai jomai tiek tērēti pasakaini līdzekļi, tā ir lielākā bezjēdzīgā naudas šķērdēšana. Jo lielāki militārie tēriņi, jo mazāka drošība pasaulē, – tiek izgudroti arvien bīstamāki ieroči, starp valstīm rodas arvien lielāks saspīlējums un tiek motivētas tālākas bruņošanās sacensības. Ja tiktu likvidētas nacionālās armijas un iznīcināti ieroču krājumi, atbrīvotos milzīgi resursi dzīves kvalitātes uzlabošanai un dažādu problēmu mazināšanai.

Militārās nozares likvidēšana pagaidām ir tikai sapnis, bet ne jau tāpēc, ka šāda rīcība būtu nesaprātīga, – tikai un vienīgi tāpēc, ka pašreizējā pasaules kārtība un sabiedrība, īsi izsakoties, ir slima, šizofrēniska. Patiesībā visa cilvēces vēsture ir ārprāta pilna – karš seko karam, – cilvēks kā suga vēl nav pieaudzis un nobriedis. Tomēr jāatzīst, ka pēdējos gados saprāts audzis nepieredzētā ātrumā, galvenokārt globalizācijas un interneta dēļ. Dzīvībai vēl nekad nav bijusi tik liela vērtība kā mūsdienās.

Vienlaicīgi globalizācija radījusi vairākas problēmas, lielākā no tām ir pārmērīgs patēriņš. Domājot par nākotni, mums ir jātiecas uz mazāku patēriņu, nevis uz tā pieaugumu, lai gan visas valstis grib tālāku un tālāku pieaugumu. Jo cilvēks mazāk patērē, lai apmierinātu savas vajadzības un justos laimīgs, jo labāk gan viņam, gan visai pasaulei. Ekonomisti gan grib iegalvot pretējo, un arī Eiropas Savienība, tiecoties uz ekonomisko izaugsmi, nonāk pretrunā ar mērķiem, kas minēti saistībā ar klimata pārmaiņu apkarošanu. Protams, daļu patēriņa pieauguma var kompensēt, paaugstinot efektivitāti un pārstrādājot atkritumus, tomēr valdībām nevajadzētu baidīties kā mērķi nospraust tieši patēriņa samazināšanu. Nav iespējama nepārtraukta izaugsme, bet ir iespējams nodrošināt ilgstošu stabilitāti, kas mūsdienās gan tiek saukta nesmukā vārdā stagnācija, jo naudas izšķiešanas un parādu dēļ valstsvīri par skaistu nākotni var runāt tikai tad, ja ir ekonomiskā izaugsme.

Pašreizējā ekonomiskā kārtība, ja tā nemainās, ir lemta sabrukumam, tā nav ilgtspējīga. Tās lielākais absurds ir dzīvošana uz parāda – būtībā katrai valstij ir milzīgi parādi, viss notiek ar kredītu starpniecību, bet parādi jāatmaksā ar procentiem, kas nozīmē, ka vajag vairāk naudas, vajag vairāk saražot un pārdot, vajag izaugsmi. Līdzīgs scenārijs darbojas arī indivīda līmenī, un cilvēka dzīve lielā mērā ir skriešana no šūpuļa līdz kapam.

Pasaulē pastāvošā kārtība, visticamāk, strauji nemainīsies, turklāt straujas pārmaiņas varētu būt biedējošas – pašreizējās sliktās kārtības vietā, iespējams, sāktos vēl sliktāks haoss un vēl lielāka bezatbildība. Gribot negribot nākas pieņemt pasauli tādu, kāda tā ir, un rast laimi esošajos apstākļos, jo nekur citur pagaidām nav iespējams dzīvot. Realitātes pieņemšana gan nenozīmē, ka mums ir jāatbalsta absurdās lietas. Katrs ir atbildīgs par savu ietekmi uz dabu un sabiedrību. Tieši individuāla rīcība, iespēju robežās samazinot patēriņu, priekšroku dodot dabai draudzīgām precēm un pakalpojumiem, nepiedaloties korupcijā, vardarbībā un tās finansēšanā, kā arī atbalstot saprātīgus politiķus un dažādu nozaru aktīvistus, ir galvenais veids, kā mainīt pasauli.