Nav datu, kas apliecinātu antropogēno globālo sasilšanu

Uzticami dati par globālo temperatūru pieejami tikai kopš 1978.gada beigām, kad tika sākti temperatūras mērījumi no satelītiem. Tātad globālās temperatūras izmaiņām mēs varam izsekot tikai pēdējos 30 gados, kas ir ļoti īss periods attiecībā pret Zemes vēsturi. Šis periods pat nav pietiekami garš, lai varētu nopietni spriest par jebkādām klimata izmaiņām, visas izmaiņas drīzāk būtu jāraksturo kā laika apstākļu svārstības. Un šādas svārstības uz planētas, kuras virsmas lielāko daļu sedz ūdens un kuru ieskauj atmosfēra, ir loģiskas un neizbēgamas.

Satelītu mērījumi rāda, ka šajos 30 gados globālā vidējā temperatūra ir paaugstinājusies. Saskaņā ar UAH (University of Alabama in Huntsville) apkopotajiem datiem šajā periodā globālā temperatūra paaugstinājusies vidēji par 0,14 grādiem dekādē, tostarp par 0,21 Ziemeļu puslodē un 0,08 Dienvidu puslodē. Tātad globālo sasilšanu var uzskatīt par faktu, to apstiprina visi mērījumi, kas tiek veikti no satelītiem, bet tā kā šos datus nevar salīdzināt ar temperatūru uz Zemes pirms 50, 100 vai 200 gadiem, nav viegli konstatēt, vai šī sasilšanas tendence ir būtiska vai arī nenozīmīga un īslaicīga parādība.

Temperatūras mērījumi, kas veikti ar termometriem atsevišķos Zemeslodes punktos, ir daudz senāki, tādēļ, piemēram, Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, atsaucoties uz Pasaules Meteoroloģijas organizāciju, varēja publicēt skaļu paziņojumu, ka “aizvadītais gads kopumā uz mūsu zemeslodes ir bijis vissiltākais kopš instrumentālo novērojumu sākuma 1850.gadā”. Šajā apgalvojumā ir divas kļūdas: 1) mūsdienās pieejamie precīzie, visu Zemes virsmu aptverošie dati nav salīdzināmi ar datiem pirms satelītu ēras, jo tolaik nebija iespēju noteikt globālo temperatūru; arī temperatūras rekonstruēšana (pētot koku gredzenus un ledājus vai citādi) nesniedz precīzu atbildi, īpaši ņemot vērā, ka runa ir par sīkām atšķirībām; 2) oriģinālajā preses relīzē ir uzsvērts, ka 2010.gada globālā vidējā temperatūra bija tāda pati kā 2005. un 1998.gadā, izkalkulētā temperatūras atšķirība starp šiem gadiem (ka 2010.gads bija vienu grāda simtdaļu siltāks par 2005.gadu un divas grāda simtdaļas siltāks par 1998.gadu) ir mazāka par kļūdas robežu (+/- 0,09 grādi).

Jebkurā gadījumā neviens nespēj pierādīt, kādu iemeslu dēļ temperatūra uz Zemes virsmas ir nedaudz cēlusies. Man šķiet, ka ticamākais un pamatotākais skaidrojums ir dabiskie cikli – gan atmosfērā un okeānos uz Zemes, gan Saules aktivitātē (ledus laikmetus visbiežāk skaidro ar izmaiņām Zemeslodes riņķojumā ap Sauli un arī ar izmaiņām pašas Saules orbītā, bet šie procesi mērāmi tūkstošos gadu un nav attiecināmi uz mūsu mazajām svārstībām). Par šiem cikliem nav zināms daudz; jo garāks cikls, jo mazāk datu un vairāk spekulāciju. Viens no zināmajiem cikliem ir Klusā okeāna dekadālās svārstības (Pacific Decadal Oscillation, PDO). 20-30 gadu garu silto fāzi (paaugstinātu ūdens virsmas temperatūru) nomaina aukstā fāze (zemāka temperatūra), un tā uz priekšu. 1976.-1977. gadā sākās siltā fāze, bet pēdējos pāris gados ūdens virsmas temperatūra vairāk atbilst aukstajai fāzei. Šajā lapā var aplūkot PDO indeksa vērtības.

Tā kā satelītu mērījumi tika uzsākti īsi pēc PDO siltās fāzes sākumu, pastāv liela varbūtība, ka pēdējos 30 gados konstatētais globālās vidējās temperatūras kāpums daļēji vai pilnībā izskaidrojams ar šo vienu faktoru. Kopš 1998.gada, kas bija spēcīga El Ninjo gads – par El Ninjo sauc parādību, kad uz vienu vai diviem gadiem būtiski paaugstinās Klusā okeāna ūdens virsmas temperatūra, – globālā vidējā temperatūra, saskaņā ar satelītu datiem, saglabājusies aptuveni vienādā līmenī. Vairs nav vērojama temperatūras paaugstināšanās tendence, taču temperatūra saglabājas augstā līmenī, tāpēc pēdējā desmitgade bija siltākā novērojumu vēsturē.

PDO siltās fāzes laikā El Ninjo parādības mēdz būt biežākas un spēcīgākas, tādēļ arī 1998.gada El Ninjo bija tik spēcīgs. Turpmāk var sagaidīt mazāk spēcīgu El Ninjo un vairāk spēcīgu La Ninja parādību, – La Ninjas gadījumā ūdens virsmas temperatūra Klusā okeāna tropu daļā pazeminās. Pēdējais El Ninjo ilga no 2009.gada jūnija līdz 2010.gada maijam, pēc tam sākās La Ninja. Atmosfērā ūdens temperatūras izmaiņas atspoguļojas ar laika nobīdi, tāpēc pēdējais El Ninjo nodrošināja augstu globālo vidējo gaisa temperatūru 2010.gadā, bet pašreizējā La Ninja nodrošinās ievērojami zemāku globālo temperatūru 2011.gadā. Jau tagad globālā vidējā gaisa temperatūra, salīdzinot ar 2010.gada sākumu, ir pazeminājusies par vairāk nekā pusgrādu, apliecinot Klusā okeāna milzīgo ietekmi. Piepildoties prognozēm par PDO auksto fāzi, globālo sasilšanu nomainīs atdzišana, ar to domājot atdzišanas tendenci vismaz 20 gadu garumā.

Turklāt tuvākajā desmitgadē iespējama arī Atlantijas okeāna aukstās fāzes sākšanās (šis cikls ir garāks, tādēļ ir mazāk datu un vairāk neskaidrību), ietekmi droši vien atstāj arī mazā Saules aktivitāte. Pārklājoties vairāku dabisko ciklu aukstajām fāzēm, temperatūra var pazemināties būtiskāk.

Pat ja cilvēka saimnieciskā darbība jeb antropogēnais faktors atstāj ietekmi uz globālo temperatūru, ir skaidrs, ka šī ietekme ir mazāka par dabisko ciklu izraisītajām īstermiņa svārstībām. Savukārt precīzu datu par globālās temperatūras ilgtermiņa tendencēm vienkārši nav. Ir meteoroloģisko novērojumu stacijas, kas datus par temperatūru apdzīvotās vietās sniedz jau gadsimtu un vēl ilgāk, bet pēc tām nevar droši spriest par klimata izmaiņām pat konkrētajā vietā, nerunājot par globāliem procesiem.

Gandrīz visas novērojumu stacijas atrodas apdzīvotās vietās, kuras laika gaitā ir izpletušās, tur saceltas ēkas, noasfaltēti ceļi, apkārtnē izcirsti meži, nosusināti purvi un tā tālāk. Visi šie faktori var būtiski paaugstināt gaisa temperatūru konkrētajā punktā. Projekta Surfacestations.org ietvaros konstatēts, ka ASV tikai 10% meteoroloģisko novērojumu staciju atbilst nozares standartiem, pārējās atrodas pārāk tuvu mākslīgiem siltuma avotiem, dažas pat uz māju jumtiem vai autostāvietās. Tomēr arī no šādām stacijām tiek ņemti oficiālie dati.

Un, galu galā, nav nemaz svarīgi, vai Zemeslode patlaban sasilst vai atdziest, – kamēr tas notiek tik lēni kā šobrīd, kad runa ir par grāda desmitdaļām un jūras līmeņa pieaugumu milimetros. Spēcīgs vulkāna izvirdums vai cita līdzvērtīga katastrofa gan varētu nest sāpīgas pārmaiņas, bet to nav iespējams prognozēt. Pēdējās desmitgadēs cilvēki pasaulē dzīvojuši visai mierīgi, bez globāliem kariem un katastrofām un arvien lielākā pārticībā. Varbūt mēs zemapziņā uzskatām, ka neesam to pelnījuši, tādēļ gaidām apokalipsi. Un diezgan droši var apgalvot, ka agrāk vai vēlāk nāks kāda liela katastrofa, kas iznīcinās lielu daļu dzīvības uz Zemes, jo tas jau ir noticis agrāk. Tomēr esmu pārliecināts, ka tā nebūs globālā sasilšana.