Atkārtota publikācija: Reiz bija…

Pēc pēdējā laika spēcīgajiem negaisiem daži plašsaziņas līdzekļi atkal zīmē apokaliptiskas ainiņas un apgalvo, ka nākotnē klimata izmaiņu dēļ būs vēl trakāk. Tā notiek pēc katras lielākas dabas stihijas, lai gan tās Latviju un citas pasaules valstis ir piemeklējušas un piemeklēs vienmēr, un arī klimata izmaiņas ir bijušas un būs vienmēr. Jāšaubās, vai mūsdienās stihiju skaits pasaulē ir pieaudzis un vai tās kļuvušas postošākas. Drīzāk gan krietni lielākais iedzīvotāju skaits, daļa no kuriem uz dzīvi apmetušies reģionos, kurus tradicionāli skar stihijas, kā arī globalizācija un iespēja uzzināt sīkumus par notiekošo otrā pasaules malā rada maldīgu priekšstatu, ka laika apstākļi kļuvuši cilvēkiem nedraudzīgāki.

Zemāk pārpublicēts ieskats pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu Latvijas avīzēs, kas sākotnēji tika publicēts 2008. gada jūlijā.

Pēdējos gados bieži nākas dzirdēt, ka dažādas dabas stihijas cilvēki noraksta uz globālo sasilšanu, klimata izmaiņām vai tuvojošos pasaules galu. Arī no komentāriem par [2008. gada] 9. jūlija rītā Liepājā novērotajiem virpuļviesuļiem varēja secināt, ka daži cilvēki uzskata, ka šādas dabas parādības Latvijai nav raksturīgas un ka tās ir parādījušās tikai pēdējā laikā klimata izmaiņu dēļ. Taču tā tas nav. Ieskatīsimies, piemēram, laikraksta “Brīvā Zeme” 1936. gada 6. jūlija numurā (šādu iespēju piedāvā www.periodika.lv). Šis laikraksta pirmdienas numurs stāsta par negaisu, kas piedzīvots sestdien, 1936. gada 4. jūlijā, vietām Zemgalē un Vidzemē. Seko citāti no laikraksta.

“(..) Viesuļvētra uznāca pēkšņi, starp pl. 3 un 4 pēcpusdienā, un ilga apm. 15 minūtes. Tā tuvojās ar lielu spēku un pērkona grāvieniem un negaisa brīdī palika tik tumšs, ka dzīvokļos bija jāiededz lampas.

Sesavas pagastā vietām krusas atsevišķi graudi bijuši pat 100 gr. smagi un dažiem lopiem, kas atradušies laukā, muguras nodauzītas jēlas, bet vēlāk atrasti putni: baloži, vārnas un citi. Vairākās saimniecībās sakapāti sējumi, pavisam sagāzti apm. 15 lauku šķūņi, bet 25 saimniecības ēkām norauti vai bojāti jumti. Ābeles mājās negaisa laikā saburcis šķūnis un aprakts zem gruvešiem puisis, kurš līdz ar zirgu bija tanī paglābies. Pusisim lauzts mugurkauls, bet zirgs nogalināts. (..) Mežā lieli koki izgāzti ar saknēm un vietām sakrituši necaurejamā juceklī.

Švitenes pagastā krusas graudi bijuši mežābolu lielumā. (..) Viesulis sagrāvis 26 ēkas. (..) No krītošiem kokiem ievainoti vairāki cilvēki.

(..) Iecavas Voldemāros jaunsaimniekam viesuļvētra samērā jaunu un stipri būvētu šķūni nocēlusi zemē no pamatiem un nonesusi vairākus metru tālu. (..) Cilvēkus, kas steigušies noslēgt ēku durvis, vētras spēks notriecis gar zemi un valstījis dubļos. Daži stāsta, ka tie pat pacelti gaisā, un tā nesti vairākus metrus.”

Lūk, kāda baisa negaisa aina aprakstīta laikraksta „Rīts” 1935. gada 17. augusta numurā.

„Lielais negaiss sākās aizvakar īsi pirms plkst. 5 pēc pusdienas. (..) Līdz ar vistumšākā padebeša pārslīdēšanu pāri laukiem, sākās lielā katastrofa. Krākdama un dobji dunēdama krusas josla ātri apņēma plašu apkārtni. No iznīcinošiem ledus gabaliem glābiņa nebija nevienam. Krusa bija patiesi neredzētos apmēros. Atsevišķi gabali bijuši pat dūres lielumā. Pie tam tie nav bijuši apaļi vai ovāli, kā tas ir parasti, bet nevienādi četrstūraini ar asām šķautnēm. Šie ledus gabali atnesuši zemgaliešiem nepiedzīvotu postu.

(..) Visām ēkām vēja pusē galīgi izsisti logi. (..) Tāpat lielie krusas graudi postījuši un dragājuši māju jumtus. Dakstiņu jumti iznīcināti pilnīgi. (..) Vētra, kas trakojusi līdz ar krusas negaisu, aplauzusi un izgāzusi neskaitāmus kokus. Nolauzti daudzi telefona stabi. (..) Sagruvušas daudzas ēkas. Vietām vētra aizrāvusi līdz veselus šķūņu jumtus un aiznesusi tos simtiem metru tālu.

(..) Krusas piemeklēto Zemgales pagastu Vircavas, Lielvircavas, Jaunsvirlaukas, Platones, Lielplatones, Elejas, Vilces un Mežmuižas lauki atgādina kara ainas. Tie paši sagrautie jumti, izsistie logi un sagāztās ēkas. Tikai kaili koki un melnas druvas.

(..) Lielās briesmās nokļuvuši tie cilvēki, kuri līdz negaisa sākumam nav paspējuši iebēgt kādā patvertnē. Lielie krusas graudi bez žēlastības kapājuši visu, kas vien gadījies ceļā, cilvēki un lopi sadauzīti un ievainoti. Sīkākie mājas kustoņi un putni nogalināti. Tīrumos tagad atrod daudzus nosistus zaķus, stārķus, irbes, zosis.

Cilvēki rāpus līduši aiz mājas sienām, lai varētu patvērties no spēcīgajiem vētras brāzieniem un krusas. (..) Lielvircavas pagastā negaiss pārsteidzis uz lauka strādājot Kabļu mājas saimnieku Markusu. Zirgs no krusas sitieniem sabījies un sācis trakot, bet pats saimnieks vairāku lielu ledusgabalu ķerts, saļimis bez dzīvības.

(..) Lielvircavas pagastā nopostītas 120 saimniecības, Vircavas – 160, Platonē ap 180 un tā arvien tālāk var skaitīt šo nelaimīgo dabas upuru rindu.”

Fragments no avīzes “Zemgales Balss” 1936. gada 29. jūlija numura:

“Šī vasara bija bagāta viesuļvētrām un pērkona un krusas negaisiem Latvijā. Tie piemeklēja arī Zemgali, nodarot lauksaimniekiem daudz sāpīgus zaudējumus. Par negaisiem Latvijā stāsta arī hronikas un dokumenti arhivos, sevišķi Rīgā. (..) Negaiss, kāds šovasar plosījās Zemgalē, līdzīgs tam, kāds pirms 60 gadiem gāja pār Rīgu, Tukumu un Siguldu. Ir vēl dzīvi šī negaisa aculiecinieki. Viņi stāsta sekojošo.

1872. gada 10. maijā Rīgā un apkārtnē bija reti karsta diena. Ap plkst. 4 pēc pusdienas no dienvidaustrumiem tuvojās tumši negaisa mākoņi. Sāka graut pērkons, plosījās bargs krusas negaiss. Sākumā krusas graudi bija mazi, tad bira lieli un kā no maisa. Tie vairs nebija krusas graudi, bet dažāda veida ledus gabali vistas olas lielumā un asām šķautnēm. Tie vārda pilnā nozīmē bombardēja Rīgu un iznīcināja tās apkārtnē lauku un dārzu ražu. No viņu cirtieniem ūdens Daugavā mutuļoja un strūklām šāvās gaisā. Uznākusī tumsa, apžilbinošie zibeņi, pērkona nemitīgie grāvieni, plīstošu stiklu šķindoņa, viesuļa gaudošana un pārbiedēto cilvēku kliedzieni sacēla Rīgā īstu paniku. Jau pirms tam klīda baumas par pastardienas tuvošanos. Tagad daudziem šķitās, ka tā tiešam pienākusi. Kad negaiss bija pāri, sāka novērtēt zaudējumus. Vai visām ēkām bija izdauzīti logi. Bija cietuši jumti un jau otrā dienā dakstiņu cena no 17—18 rbļ. par 1000 cēlās uz 35—50 rbļ.

No Rīgas negaiss bij virzījies uz Tukumu un še krusai, pērkonam un lietus gāzēm vēl bija pievienojusies ārkārtīgi spēcīga viesuļvētra, kas visu iznīcināja, kur gāja pāri. Šlokenbekas muižā pilij norāva jumtu, izsita logus, parkā izgāza milzīgus kokus, bet no saimniecības ēkām pāri palika tikai drupu kaudze. Ja jau muižas ēkas, kas bij stiprākas, tā cieta, tad viegli iedomāties, kas notika ar zemnieku ēkām. Kādu sievieti viesulis iesviedis grāvī, tad pacēlis no grāvja, aiznesis labu gabalu pa gaisu un nometis apdullinātu zemē. (..) Allažu kapsētā bija nosisti divi bērinieki. Ievainotu visur bija ļoti daudz. Aculiecinieki stāstīja, ka pa gaisu lidojušas istabas lietas, izlauztas durvis, ēku un jumtu daļas, koku zari.”

5 Atbildes to “Atkārtota publikācija: Reiz bija…”

  1. Enricco Says:

    Stāsti pietiekami nopietni izklausās…

  2. gabis Says:

    Līdzīgi ir ar idejām par noziegumiem. “Padomju laikā gan nebija tādas noziedzības”, saka mana mamma un nekas nevar viņu pārliecināt par to, ka padomju laikā nebija interneta, bija dažas cenzētas avīzes un viena TV programma. Noziedzība bija, taču par to neviens nezināja. Tas pats ar klimata pārmaiņām. Propoganda ir tik spēcīga, ka dažas vētras līdzinās pasaules galam.

  3. saprge Says:

    ar atvieglojumu domāju, ka tā mana svētdienas krusa un 1 izsistais logs tāds pūtiens vien bija.
    pat izvilku apskatīties no ledusskapja saldētavas ledus gabalus. ir tomēr gana baisi. ar tādu pa galvu dabūt negribētu, lai arī droši vien dzīva paliktu.🙂

  4. Raitis_sametis/Zante Says:

    Kā jau sacīju- mums pa lielākoties tiesu ir ļoti slikta atmiņa. Lielum lielā vairumā mēs neatceramies lietas ilgāk pa 3 dienām, ja tās neskar tieši mūs…

  5. lightning (Līvāni) Says:

    Tā gan. Viss ātri aizmirstas. Kādreiz nebija arī tādas informācijas apmaiņas iespējas, un daudzi bieži vien neko neuzzināja, kas noticis, teiksim, kaut vai 100 km attālumā. Līdzīgas dabas parādības bijušas arī senāk. Jā, reti, kas sekmē to aizmiršanos laika gaitā. Bet arī tagad šādas lietas ir lokālas, taču informācija izplatās gaismas ātrumā, un par jebkādu kaut cik ievērības cienīgu (un nereti arī salīdzinoši parastu) parādību uzzin visi, kam tas interesē. Tagad (un ne tikai meteo ziņā) daudzi pūš no mušām brontozaurus…😀


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: